Par Covid-19 laika ietekmi uz izglītības procesu ar Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes lektoru Edmundu Vanagu sarunājas Romāns Meļņiks.
Protams, ļoti nepatīk, ka nu publiskās vietās jāstaigā sejas maskā. Nav grūti to lietot, neesmu starp tiem, kas saka, ka nevarot paelpot cauri auduma aizsegam, bet tomēr kaut kā emocionāli nespēju pieņemt sejas aizklāšanu kā tādu. Jo vairāk, ja nav arī īsti ticības, ka tas tiešām pasargās no Covid-19, – galu galā speciālisti ir teikuši, ka sejas aizklāšana ar vairākreiz lietojamu aizsegu no inficēšanās nepasargā, turklāt arī statistika rāda, ka ne jau tirdzniecības vietās vai transportā cilvēki tiek pie saslimšanai pietiekamās vīrusu devas.
Bez pienācīgas uzmanības palicis Latvijas Raidorganizāciju asociācijas nesenais vēstījums, ka citu valstu mediji pārņem Latvijas informatīvo telpu, ko apliecina mediju lietošanas statistika un reklāmas līdzekļu plūsma. "Pastāv reāli draudi, ka Krievijas mediji Latvijas informatīvajā telpā kļūs vēl ietekmīgāki un kaimiņzemes redaktori turpmāk noteiks mūsu kultūras un sociālās prioritātes, kā arī centīsies graut Latvijas politisko, ekonomisko un sociālo ilgtspēju, stabilitāti, veidojot sabiedrisko domu sev vēlamā virzienā," pausts asociācijas paziņojumā, vēršot uzmanību uz to, ka nepieciešams lielāks valsts atbalsts vietējiem komercmedijiem vietējā satura ražošanai.
Aizvien biežāk pēdējā laikā gadās sastapties ar piemēriem tam, ka politiķi par pareizu atzīst nevis to, kas balstīts pierādījumos vai ko par pareizu atzinuši vispārēji atzīti eksperti, bet gan to, kas pašiem subjektīvi šķiet pieņemamāks, izdevīgāks, un attiecīgi šo "pareizumu" tad sparīgi tiecas uzspiest visiem citiem, tostarp "ražojot" tam derīgus pierādījumus. Visspilgtāk tā rīkojas ASV prezidents Tramps, taču sekotāju viņa metodei netrūkst arī Latvijā.
Kā vērtējamas valdības pēdējās iniciatīvas par nodokļu maiņu – Romāna Meļņika saruna ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētāju Jāni Endziņu.
Kāpēc Rīga ir vieta, kur strādāt, bet vairs ne vieta, kur dzīvot, kāda ir kultūras loma, domājot par teritoriju attīstību, un kādām ir jābūt Rīgas attīstības prioritātēm nākamajā desmitgadē – Romāna Meļņika saruna ar pētījuma RīgaX autoriem domnīcas Certus vadītāju Dauni Aueru, sociālantropologu Viesturu Celmiņu un arhitekti Dagniju Smilgu.
Premjera Kariņa un satiksmes ministra Linkaita vēstījumi, ka krietni liels nodoklis būs jāmaksā, pirmo reizi Latvijā reģistrējot no ārzemēm ievestu lietotu automašīnu, satraukuši ļoti daudzus. Un ne tikai auto pircējus. Jo faktiski tas ir ļoti spilgts piemērs esošās valdības politikai, kas vērsta uz nevienlīdzības vairošanu Latvijas sabiedrībā.
Saslimstības ar Covid-19 divu nedēļu kumulatīvais rādītājs nupat sasniedzis jaunu augstāko līmeni Latvijā kopš slimības parādīšanās, tomēr reaģējam uz to kaut kā daudz mierīgāk nekā pavasarī. Šoreiz ārkārtas situācija valstī nav izsludināta, sabiedrībā nav jaušama panika. Vai vērojams tāds kā Stokholmas sindroms jeb pierašana pie šīs sērgas, pakļaušanās tai?
Kategoriski negatīvā reakcija Latvijā uz Francijas prezidenta Makrona pausto, ka nepieciešams dialogs ar Krieviju, vedina aizdomāties, cik nekritiski dažkārt uztveram politiskās modes tendences. Proti, ja valstu vadītāji domstarpību gadījumos nu jau kādu laiku izmanto nevis dialoga, pārliecināšanas metodi, bet apmainīšanos ar paziņojumiem par sankcijām, to uztveram par pareizāko ceļu, pat nevērtējot jau esošo pieredzi, un attiecīgi jo īpaši neiecietīgi esam pret tiem, kuri atļaujas iebilst, ka vispār jau konfliktus vislabāk risināt diplomātiskā ceļā.
Aktualizējusies problēma, ka valstī trūkst skolotāju. Šobrīd esot 474 vakances. Jāsaka – loģiski. Jau gadiem ilgst nestabilitāti vairojošas, nesaprotamas reformas, kuru mērķus, sasniedzamos uzdevumus, īstenošanai nepieciešamos resursus utt. neviens no ministriem, kas nākuši un gājuši, nespēja salikt, kā saka, uz papīra.